Ļoti labs mūzikls. Ir vērts redzēt šo interpretāciju. Tikko noskatījos ar Everitu Pjatu Baibas lomā. Gan scenogrāfija, gan horeogrāfija, gan tērpi, gan mūzika - viss bija lieliski.
Redzēju izrādi neplānoti. Īsi pirms tam domāju= ko gan jaunu pieredzešu? Luga lasīta, filma redzēta, vairāki iestudējumi... Uzskatu, ka izrāde ir unikāla, ne vien emocionāli piepilda, bet arī ilustrē tēmu līdz dziļākai izpratnei: es pirmo reizi tā, pa īstam, sapratu, kāpēc Baiba ielēca ūdenī lugas finālā. Jaunā meitene dzīvoja savā realitātē, neapzinoties, cik saistīts viss ar visu, kāpēc ir tik svarīgi pieturēties pie sentēvu likumiem, norunām... Jā, iemīlējās... Viņas pasaulē mainījās. Bet, tikai viņas. Viss cits palika pa vecam. Gan tajos laikos, gan tagad vērts pie kanoniem pieturēties, jo emocijas ir īslaicigas. To Baiba nevarēja zināt= Nepieredzējusi sapņotāja... Uldis savā tēlā tāds... apmaldijies krustcelēs... Ir vēlmes, bet, vai ir plāni? Ja arī ir plānu ieskicē zemapziņā, tad, vai ir skaidrība, kā tos realizēt? Attiecības ar jauno meiču, iespējams, līdz laulībām nonākušas nemaz nebūtu. Ja nu tomēr, tad Uldis pēc katras izdzertas glāzes atcerētos bagāto, skaisto Zani, visdrīzāk, pēc pusgada slepus atjaunotu attiecibas... Tāda dzīve. Abi ar Baibu pārāk dažādi. Baibai Gatis daudz piemērotāks. Nē, ne pēc kalpones statusa, bet pēc būtības. Jaunā meitene pārāk labi saprata, ka izjaukusi daudzu cilvēku dzīves, plānus... Izjaukusi lietu kārtību... Viņai, visdrīzāk, Uldis būtu mūža mīlestība un viņa paklausīgi strādātu laivinieka mājā par kalponi= sievu, bet Uldis drīz vien nosauktu meiteni slikta vārda, pārmetot, ka "ar sieviešu burveklibām" izjaukusi šim skaistu, plānotu, izdevīgu laulību... Daudz nāktos pieciest. Baiba saprata, ka Māte savos lāstos ir attaisnojama, jo zina, kas un kā ir pareizi. Ne lugā, nedz filmā viss atainots no naivas meitenes redzeslenķa... Tā teikt, pasaka ar skumjām beigām. Džilindžera lugā visu izdevies atainot, lai lugas vadmotīvs psiholoģiski skaidrs: vasarā, karsts laiks... Gaisā virmo mūžsenās vēlmes, jo dabā tā ielikts... Pamatinstinkts... Māte pieskata procesus, lai visas norises ir nosacītās robežās, bet iejaucas veca sieva, nogurusi no savas vientulības un mēģina caur Baibu realizēt savs nepiepildītais sapņus... Dzīvē tā bieži gadās, nekas labs finālā nav gaidāms. Man izrādes laikā ienāca prātā doma, ka Ortai, iespējams, savulaik saimnieks gāja pie sirds, bet nebija iespēju sapņus piepildīt... Principā, ja ne Ortas intriga, abi jaunieši būtu dzīvi... Lugā Orta ir pozitīvais tēls, bet dzīvē mūsu mammas, kas Padomju laikos aizrāvās ar vācu lubu romāniem, tagad= ar meksikāņu seriāliem, mūsu dzīves samudžina pēc sava prāta (pēc seriālā redzētā sižeta), ka... It kā mīlestības vārdā... Īstenībā,= lai realizētu savas nemotivetas, tāpēc nerealizetas velmes... Ir, ka nu ir. Laba izrāde. Mūsu tautai derīga. Latvieši savā zemē daudzas lietas nespēj realizēt, jo dzīvo fantāzijas, kam, paldies Dievam, nav lemts realizeties.
Ļoti labs mūzikls. Ir vērts redzēt šo interpretāciju. Tikko noskatījos ar Everitu Pjatu Baibas lomā. Gan scenogrāfija, gan horeogrāfija, gan tērpi, gan mūzika - viss bija lieliski.
Redzēju izrādi neplānoti. Īsi pirms tam domāju= ko gan jaunu pieredzešu? Luga lasīta, filma redzēta, vairāki iestudējumi...
Uzskatu, ka izrāde ir unikāla, ne vien emocionāli piepilda, bet arī ilustrē tēmu līdz dziļākai izpratnei: es pirmo reizi tā, pa īstam, sapratu, kāpēc Baiba ielēca ūdenī lugas finālā. Jaunā meitene dzīvoja savā realitātē, neapzinoties, cik saistīts viss ar visu, kāpēc ir tik svarīgi pieturēties pie sentēvu likumiem, norunām... Jā, iemīlējās... Viņas pasaulē mainījās. Bet, tikai viņas. Viss cits palika pa vecam. Gan tajos laikos, gan tagad vērts pie kanoniem pieturēties, jo emocijas ir īslaicigas. To Baiba nevarēja zināt= Nepieredzējusi sapņotāja... Uldis savā tēlā tāds... apmaldijies krustcelēs... Ir vēlmes, bet, vai ir plāni? Ja arī ir plānu ieskicē zemapziņā, tad, vai ir skaidrība, kā tos realizēt? Attiecības ar jauno meiču, iespējams, līdz laulībām nonākušas nemaz nebūtu. Ja nu tomēr, tad Uldis pēc katras izdzertas glāzes atcerētos bagāto, skaisto Zani, visdrīzāk, pēc pusgada slepus atjaunotu attiecibas... Tāda dzīve. Abi ar Baibu pārāk dažādi. Baibai Gatis daudz piemērotāks. Nē, ne pēc kalpones statusa, bet pēc būtības. Jaunā meitene pārāk labi saprata, ka izjaukusi daudzu cilvēku dzīves, plānus... Izjaukusi lietu kārtību... Viņai, visdrīzāk, Uldis būtu mūža mīlestība un viņa paklausīgi strādātu laivinieka mājā par kalponi= sievu, bet Uldis drīz vien nosauktu meiteni slikta vārda, pārmetot, ka "ar sieviešu burveklibām" izjaukusi šim skaistu, plānotu, izdevīgu laulību... Daudz nāktos pieciest. Baiba saprata, ka Māte savos lāstos ir attaisnojama, jo zina, kas un kā ir pareizi. Ne lugā, nedz filmā viss atainots no naivas meitenes redzeslenķa... Tā teikt, pasaka ar skumjām beigām. Džilindžera lugā visu izdevies atainot, lai lugas vadmotīvs psiholoģiski skaidrs: vasarā, karsts laiks... Gaisā virmo mūžsenās vēlmes, jo dabā tā ielikts... Pamatinstinkts... Māte pieskata procesus, lai visas norises ir nosacītās robežās, bet iejaucas veca sieva, nogurusi no savas vientulības un mēģina caur Baibu realizēt savs nepiepildītais sapņus... Dzīvē tā bieži gadās, nekas labs finālā nav gaidāms. Man izrādes laikā ienāca prātā doma, ka Ortai, iespējams, savulaik saimnieks gāja pie sirds, bet nebija iespēju sapņus piepildīt... Principā, ja ne Ortas intriga, abi jaunieši būtu dzīvi... Lugā Orta ir pozitīvais tēls, bet dzīvē mūsu mammas, kas Padomju laikos aizrāvās ar vācu lubu romāniem, tagad= ar meksikāņu seriāliem, mūsu dzīves samudžina pēc sava prāta (pēc seriālā redzētā sižeta), ka... It kā mīlestības vārdā... Īstenībā,= lai realizētu savas nemotivetas, tāpēc nerealizetas velmes... Ir, ka nu ir. Laba izrāde. Mūsu tautai derīga. Latvieši savā zemē daudzas lietas nespēj realizēt, jo dzīvo fantāzijas, kam, paldies Dievam, nav lemts realizeties.
😀👍👍👍
Savejie labākie turas liepajnieki super izrade jau esmu redzejusi kadas 4 vai 5 reizes