Paldies Armand, par drosmi un dalīšanos, cienu to. Neesmu no sentimentālām būtnēm, bet domāju šis stāsts cilvēkiem ir vērtīgs, palīdz saprast, ka arī šādas situācijas ir atrisināmas, lai cik ļoti satricinātu mūs no pašiem pamatiem.
Ļoti dziļa un patiesa intervija. Un tik pazīstama sajūta klausoties ikkatram, kurš kaut reizi dzīvē ir ar šo emocionālo stāvokli saskāries. Pateicība Armandam par drosmīgo atklāšanos. Varbūt kādam, tas iedos drosmi atvērt psihiatra kabineta durvis vai vismaz uzsākt sarunu ar sev tuvajiem cilvēkiem.
Armands- superīgākais cilvēks. Jo viss stāsts, jau ir par ģimenes vērtībām. Būt kopā, būt stipriem! Cienu ļoti Armandu ,par to ka pirmajā vietā viss ir ģimenes pēc. Prieks- par šo sižetu- kurš iedrošina❤️
Paldies, Armandam, par atklātību. Labi zināt, ka citi arī ir krituši un arī izkārpījušies no bedres. Pašreiz līdzīgs periods. + baigo nastu uzveļ finansiālā bedre un psiholoģiskais slogs par ģimenes nodrošināšanu.
Es aizdomājos par to, ka cilvēki mēdz ko šādu stāstīt tikai tad, kad tas jau ir pagājis. Un mēs dzirdam tikai tos stāstus, kuri ir beigušies veiksmīgi. Bet ņemot vērā to, ka Latvija ir vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaitā Eiropā, cik daudz tādus stāstus mēs nedzirdam, jo vairs nav kam stāstīt? Un tas liek padomāt par to, vai mēs maz zinām, kas notiek ar tuvākajiem cilvēkiem, draugiem.. vai mūs pat interesē tas? Jeb mēs izvēlamies savā dzīvē tikai laimīgos cilvēkus, kuriem viss ir labi? Paldies Armandam par šo atklāto interviju.
Forši, ka dalies ar šo informāciju. Daudzi cieš no šī stāvokļa, bet baidās vārdu bilst, jo šķiet, ka tikai ar viņiem tas notiek. Pārējie visi laimīgi un iedvesmoti. Tas nekas, ka lielākā daļa uz antidepresantiem.
2023 gadā vairs nav tā ka tikai vīrietis materiāli atbild par bērniem un bērnu māti. Nav labi ka bērni un viņu māte ir 100% atkarīga no bērnu tēva ienākumiem. Vīrs un sieva atbild katrs par sevi, un abi kopā par bērniem. Kad visi bērni iet skolā, labāk ja abi vecāki strādā (kaut vai uz pusslodzi), pat ja materiāli spējīgs nodrodrošināt viens. Tad nav tāda bezcerība, ja vienam kaut kas nošūpojas ar darbiem.
Protams ir labi, ka ir katram savi ienākumi/iekrājumi, bet kā pie velna sieviete var strādāt pirmos 3-5 bērna gadus? Laikā, kad bērnam ir tik svarīga konstanta uzmanība un rūpes, kā arī, sievietei ir atkopšanās periods pēc piedzīvotā. Diezgan loģiski, ka kādu laiku viņa ir atkarīga no citiem. Manuprāt, ja vīrietis vēl nespēj nodrošināt sievietei vismaz šo laiku pēc iespējas finansiāli bezrūpīgāku, tad nevajag nemaz sākt veidot ģimeni.
Protams, ja pēc šī perioda abi sadala un tiešām godīgi sadala visus pienākumus - tad ir okej. Bet lielākoties zinu, ka sieviete vienīgā gan kopj bērnu, gan strādā, gan aprūpē vīru un taisa ēst, tīra māju.
@@X_Xe431 Es konkrēti rakstīju, kad visi bērni iet skolā tad vajadzētu biedzot sākt strādāt, vismaz pusslodzi. No kādas 2. vai 3. klases bērni var doties no un uz skolu vieni paši, nav jāsēž mājās, lai bērnam nodrošinātu ēdināšanas vai transporta pakalpojumu pēc skolas. Jo vairāk gadus pēc kārtas nestādā algotu darbu (īpasi ja 10, 15 vai vairāk gadi), jo grūtāk saņemties un sākt strādat, darbā kura kvalifikācijas prasībām atbilt, tad izdomā visādas atrunas kādēļ nevar strādāt. Pirmais gads vai pusotrs ir bērnu kopšanas atvaļinajums. No pusotra līdz tris gadu vecumams var strādāt ja jebkurš no vecakiem srādā attālināti. Pēc bērnu 3 gadu vecuma parasti pieejams bērnudārzs, un bērns iegūs daudz vairāk socializējoties ar vienaudžiem, nekā līdz skolas vecumam redzot tikai mammu. Ir mājsaimnieces kas vienpersoniski izlemj nestrādāt vismaz līdz jaunākā bērna pilngadībai, bet varbūt vispār dzīvē vairs nestrādāt pēc bērnu piedzimšanas jo misija izpildīta. Slikti ja tas notiek nekonsultējoties ar bērnu tēvu un jau pēc bērnu dzimšanas. Bēnru tēvs tiek reāli piečakarēts. Ja sieviete negrib strādāt vēl pirms bērnu piedzimšanas vai piedalities mājsaimniecības kopējo izdevumu segšanā, nu tad jau viss skaidrs, šajā dzīvē negribēs piedalīties ģimenes bužeta papildināšanā. Izdevumi tikai pieaugs, un potenciālajam tēvam jādomā vai viens spēs materiāli nodrošināt pilna laika mammu un visus bērnus turpmākos 20 vai vairāk gadus - vajadzēs lielāku, vai divas mašīnas, lielāku dzīvesvietu. Vairāk ēdāju jāpabaro, bērni strauji aug, jauns apgērbs jāpērk katru gadu. Arī interešu izglītība un reizem neparedzēti medicīnas izdevumi. Ir arī vīrieši kas uzskata, ka sievietēm vispār nav jāstrādā algotu darbu un vīra pienākums ir visu materiālo pusi nodrošināt. Bet tie jau pagājušā gadasimta 50 tie gadi.
Nu vispār, daudziem ļoti slaveniem aktieriem ir bijusi smaga depresija filmēšanas laikā! Un tur nav tikkai 1h nedēļā! Tas ir liels darbs Vecais! Es skatos Tev nav nekādas saprašanas par šo tēmu!!! 26:32
Man klasesbiedrs izdarīja pašnāvību. Ja daudzus gadus viss bija "nožēlojami" tad pēdējās nedēļās un īpaši dienas pirms pašnāvības vārds "nožēlojami" tika aizstāts ar brīnišķīgi - dzīve bija kļuvusi "brīnišķīga" un tad visiem milzīgs pārsteigums - pabeigta pašnāvība. Tuviniekiem nodomu par pašnāvību grūti pamanīt, jo tas kurš ir apzināti nolēmis izdarīt pašnāvību uzskata ir atradis risinājumu visām savām problēmām. Drīz viss beigsies, tādēļ pat tāds kā pacilāts noskaņojums var būt tās dienas vai nedēļas, no galīgā lēmuma pieņemšanas līdz izpildīšanai. Vienīgais kas varētu liecināt par šādu lēmumu, ir ka cenšas atbrīvoties no mantām, sakārto juridiskas lietas lai palikušajiem vienkršāk, netiešā veidā atvadīties no paziņām, visus pēc kārtas apciemojot, piemēram. Dažreiz var būt kādi palīgā saucieni, kad kādam pastāsta par savu nodomu, tas jāuztver ļoti nopietni. Bet reizēm pieņem lēmmu, līdz izvēlētajam laikam dzīvo bez raizēm un tad izpilda lēmumu.
Paldies Armand, par drosmi un dalīšanos, cienu to. Neesmu no sentimentālām būtnēm, bet domāju šis stāsts cilvēkiem ir vērtīgs, palīdz saprast, ka arī šādas situācijas ir atrisināmas, lai cik ļoti satricinātu mūs no pašiem pamatiem.
Armand, Tu esi vecis! skatoties likas ka runa ir par mani! tagad noteikti es, beidzot, versisos pec palidzibas! paldies Tev
Ļoti dziļa un patiesa intervija. Un tik pazīstama sajūta klausoties ikkatram, kurš kaut reizi dzīvē ir ar šo emocionālo stāvokli saskāries.
Pateicība Armandam par drosmīgo atklāšanos. Varbūt kādam, tas iedos drosmi atvērt psihiatra kabineta durvis vai vismaz uzsākt sarunu ar sev tuvajiem cilvēkiem.
Apbrīnoju ka dalījies sajūtās. Tā ir milzīga drosme. Lai izdodas :)
Paldies Tev. Esam vienaudži - ļoti labi zinu par ko runā
Paldies par atklātību. Cienu - Tevi.
Paldies par atklātību. Prieks, ka viss tagad ir labi :)
Paldies, ka runā par to ❤️🔥
Armands- superīgākais cilvēks. Jo viss stāsts, jau ir par ģimenes vērtībām. Būt kopā, būt stipriem! Cienu ļoti Armandu ,par to ka pirmajā vietā viss ir ģimenes pēc. Prieks- par šo sižetu- kurš iedrošina❤️
Paldies, Armandam, par atklātību. Labi zināt, ka citi arī ir krituši un arī izkārpījušies no bedres. Pašreiz līdzīgs periods. + baigo nastu uzveļ finansiālā bedre un psiholoģiskais slogs par ģimenes nodrošināšanu.
Paldies Armandam par dalīšanos ar savu pieredzi.
Lai izdodas Armand!🎉
Paldies Armand, ka dalies!
Malacis! Prieks par Armandu.
Armands, respect!
Spēcīgi...
Patiesa pieredze. Tik patiesa Intervija.
Es aizdomājos par to, ka cilvēki mēdz ko šādu stāstīt tikai tad, kad tas jau ir pagājis. Un mēs dzirdam tikai tos stāstus, kuri ir beigušies veiksmīgi. Bet ņemot vērā to, ka Latvija ir vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaitā Eiropā, cik daudz tādus stāstus mēs nedzirdam, jo vairs nav kam stāstīt? Un tas liek padomāt par to, vai mēs maz zinām, kas notiek ar tuvākajiem cilvēkiem, draugiem.. vai mūs pat interesē tas? Jeb mēs izvēlamies savā dzīvē tikai laimīgos cilvēkus, kuriem viss ir labi? Paldies Armandam par šo atklāto interviju.
Forši, ka dalies ar šo informāciju. Daudzi cieš no šī stāvokļa, bet baidās vārdu bilst, jo šķiet, ka tikai ar viņiem tas notiek. Pārējie visi laimīgi un iedvesmoti. Tas nekas, ka lielākā daļa uz antidepresantiem.
2023 gadā vairs nav tā ka tikai vīrietis materiāli atbild par bērniem un bērnu māti. Nav labi ka bērni un viņu māte ir 100% atkarīga no bērnu tēva ienākumiem.
Vīrs un sieva atbild katrs par sevi, un abi kopā par bērniem. Kad visi bērni iet skolā, labāk ja abi vecāki strādā (kaut vai uz pusslodzi), pat ja materiāli spējīgs nodrodrošināt viens. Tad nav tāda bezcerība, ja vienam kaut kas nošūpojas ar darbiem.
Protams ir labi, ka ir katram savi ienākumi/iekrājumi, bet kā pie velna sieviete var strādāt pirmos 3-5 bērna gadus? Laikā, kad bērnam ir tik svarīga konstanta uzmanība un rūpes, kā arī, sievietei ir atkopšanās periods pēc piedzīvotā. Diezgan loģiski, ka kādu laiku viņa ir atkarīga no citiem. Manuprāt, ja vīrietis vēl nespēj nodrošināt sievietei vismaz šo laiku pēc iespējas finansiāli bezrūpīgāku, tad nevajag nemaz sākt veidot ģimeni.
Protams, ja pēc šī perioda abi sadala un tiešām godīgi sadala visus pienākumus - tad ir okej. Bet lielākoties zinu, ka sieviete vienīgā gan kopj bērnu, gan strādā, gan aprūpē vīru un taisa ēst, tīra māju.
@@X_Xe431 Es konkrēti rakstīju, kad visi bērni iet skolā tad vajadzētu biedzot sākt strādāt, vismaz pusslodzi. No kādas 2. vai 3. klases bērni var doties no un uz skolu vieni paši, nav jāsēž mājās, lai bērnam nodrošinātu ēdināšanas vai transporta pakalpojumu pēc skolas. Jo vairāk gadus pēc kārtas nestādā algotu darbu (īpasi ja 10, 15 vai vairāk gadi), jo grūtāk saņemties un sākt strādat, darbā kura kvalifikācijas prasībām atbilt, tad izdomā visādas atrunas kādēļ nevar strādāt.
Pirmais gads vai pusotrs ir bērnu kopšanas atvaļinajums. No pusotra līdz tris gadu vecumams var strādāt ja jebkurš no vecakiem srādā attālināti. Pēc bērnu 3 gadu vecuma parasti pieejams bērnudārzs, un bērns iegūs daudz vairāk socializējoties ar vienaudžiem, nekā līdz skolas vecumam redzot tikai mammu.
Ir mājsaimnieces kas vienpersoniski izlemj nestrādāt vismaz līdz jaunākā bērna pilngadībai, bet varbūt vispār dzīvē vairs nestrādāt pēc bērnu piedzimšanas jo misija izpildīta. Slikti ja tas notiek nekonsultējoties ar bērnu tēvu un jau pēc bērnu dzimšanas. Bēnru tēvs tiek reāli piečakarēts.
Ja sieviete negrib strādāt vēl pirms bērnu piedzimšanas vai piedalities mājsaimniecības kopējo izdevumu segšanā, nu tad jau viss skaidrs, šajā dzīvē negribēs piedalīties ģimenes bužeta papildināšanā. Izdevumi tikai pieaugs, un potenciālajam tēvam jādomā vai viens spēs materiāli nodrošināt pilna laika mammu un visus bērnus turpmākos 20 vai vairāk gadus - vajadzēs lielāku, vai divas mašīnas, lielāku dzīvesvietu. Vairāk ēdāju jāpabaro, bērni strauji aug, jauns apgērbs jāpērk katru gadu. Arī interešu izglītība un reizem neparedzēti medicīnas izdevumi.
Ir arī vīrieši kas uzskata, ka sievietēm vispār nav jāstrādā algotu darbu un vīra pienākums ir visu materiālo pusi nodrošināt. Bet tie jau pagājušā gadasimta 50 tie gadi.
Lieliska Intervija
Latviski sakot "респект и уважуха"🤘🫡
kas tur latvisks?? jocīga esi?
Liekulis! Karsh saakaas 2014, nevis 2022.
Tu neesi vienīgais tāds. Daudziem ir šī vaina. Var saukt par izdegšanu var saukt savādāk. Man tas vēl turpinās...
Dievs viennēr palīdz ,ja mēs Viņu lūdzam.
Nē.
Kad narciss pirmoreiz sastop problēmas
Manipulators un vairs nekas cits. Ja tev ir depresija kā tu vari reizi nedēļā uz 1h kļūt normāls (lai uzfilmētu super bingo). Blēdis.
Paskaties uz slavenībām, kas izdarījuši pašnāvību depresijas dēļ. I ne tikai uz stundu var! I reizēm pat tuvu stāvoši cilvēki nenojauš.
Ļoti muļķīgs apgalvojums. Ja Tev ir depresija, tāda, ka gribi pašnāvību taisīt, diez vai apkārtējie par to nojautīs.
Nu vispār, daudziem ļoti slaveniem aktieriem ir bijusi smaga depresija filmēšanas laikā! Un tur nav tikkai 1h nedēļā! Tas ir liels darbs Vecais! Es skatos Tev nav nekādas saprašanas par šo tēmu!!! 26:32
Man klasesbiedrs izdarīja pašnāvību. Ja daudzus gadus viss bija "nožēlojami" tad pēdējās nedēļās un īpaši dienas pirms pašnāvības vārds "nožēlojami" tika aizstāts ar brīnišķīgi - dzīve bija kļuvusi "brīnišķīga" un tad visiem milzīgs pārsteigums - pabeigta pašnāvība.
Tuviniekiem nodomu par pašnāvību grūti pamanīt, jo tas kurš ir apzināti nolēmis izdarīt pašnāvību uzskata ir atradis risinājumu visām savām problēmām. Drīz viss beigsies, tādēļ pat tāds kā pacilāts noskaņojums var būt tās dienas vai nedēļas, no galīgā lēmuma pieņemšanas līdz izpildīšanai. Vienīgais kas varētu liecināt par šādu lēmumu, ir ka cenšas atbrīvoties no mantām, sakārto juridiskas lietas lai palikušajiem vienkršāk, netiešā veidā atvadīties no paziņām, visus pēc kārtas apciemojot, piemēram. Dažreiz var būt kādi palīgā saucieni, kad kādam pastāsta par savu nodomu, tas jāuztver ļoti nopietni. Bet reizēm pieņem lēmmu, līdz izvēlētajam laikam dzīvo bez raizēm un tad izpilda lēmumu.