Pilnībā piekrītu! Tu vari izstarot tikai to, kas ir Tevī un dalīties ar to, kas ir Tevī! Nav iespējams iedot kādam kaut ko, kā Tev nav. Tieši tik vienkārši! ❤
Paldies! Atkal ļoti vērtīgi. Uzsūcu katru vārdu. Ļoti patika sniegtie salīdzinājumi labākai izpratnei par laimes, miera un tīribas sajūtu sevī. Priecājos par šo gaismas nešanu cilvēcei caur šīm sarunām. Paldies, paldies, paldies! 🤍
Pateicos par šo atbalstošo sarunu!Tas,ko esmu no dzīves sapratusi -katrs pats izvēlas būt laimīgs, apmierināts ar sevi,savu dzīvi.Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik apzināti katrs dzīvo un cik katrs pieņem no ārpuses uzspiestos pieņēmumus par "laimi". Novēlu mums katram rast savu laimi!
Wow, kas par sarunu! Liels Paldies, šī epizode automātiski uzrāpjas manā cilvēkjaudas topa augšā! Laura, es esmu Tavs fans, bet mani šoreiz nedaudz trigerēja tas, cik spītīgi Tu turies pie nelaimīguma un aizņemtības izdevīguma. iespējams tas tā, jo es pati jau labu laiku pati sevī esmu pamanījusi to, ka attaisnoju savu burkšķi, lai arī jau esmu sapratusi, ka no tā nav nekāda izdevīguma. Vēroju uz ielas cilvēkus, un ļoti labi var redzēt tos ar pretenzijām pret visu, un tos, kuri visu tver viegli un ar prieku. No malas ir ļoti labi redzēt, ka tas burkšķīgums un pretenzijas nav neko spēcīgāks instruments par laipnību un atvērtību, lai panāktu to, ko vēlamies. Bet iekšēji kādai daļai - tai, kas kopš senseniem laikiem bijusi spiesta izdzīvot, un to prot tikai kļūstot par ērci, ir bailes mirt. Un jā, tieši tā iemesla dēļ, ko Tu tik spītīgi mēģini attaisnot - ja es būšu laimīgs, tad es nebūšu es, es izlaidīsos un neko nesasniegšu savā dzīvē. Bet re, skatoties uz Ansi nav šaubu, ka tā var. Paldies, Ansi, ka ar to dalies! Šī enerģija aumaļām plūst pat caur datora ekrānu un ir ārkārtīgi iedvesmojoša! Tāds ļoti, ļoti noderīgs kopsavilkums un arī validācija tam, ko jau labu laiku sevī procesēju, bet vēl jāsaliek punktiņi uz i. Un arī saprotu, ka šis mans "trigeris" arī ir mana prāta izmisīga cīņa turēties pie tā sava burkšķīša, tātad vēl ir pie kā strādāt. Vēlreiz liels paldies visiem iesaistītajiem par šo sarunu!
Paldies par sarunu! Tā bija dziļajos līmeņos, bet tai pat laikā viegli saprotama. Diemžēl Laurai šoreiz bija stipri jūtama skepse un dažbrīd nepieņemšana sadzirdēt, ko Ansis saka. Atbildes bija lieliskas. Paldies.
Ap 26 min jautājumi sāka vest uz džungļiem un uz nekurieni.. Paldies Ansim, ka prasmīgi izgāja no situācijas un sarunas ceļš kļuva strukturēts un jēgpilns! Atziņas par rītdienu, kas nevienam nav apsolīta bieži vien iezogas arī manā prātā. Paldies Ansim, ka runā par to un ar cieņu pret citiem - lieliska attieksme! 👍
Tomēr, ja laime pēc definīcijas ir stāvoklis, kad sakrīt vēlmes ar esošo situāciju, bet diskomforts ir, kad mums kaut kā, visbiežāk, trūkst, vai ir iespēja vienlaicīgi just šo izsalkumu un būt laimīgam? Saprotu, ka laime ir vairāk attieksmes jautājums, bet ... Kā būt laimīgam, piemēram, kara (trauksmes), slimību (ciešanas) u.tml. apstākļos, kad dabiski cilvēkā nostrādā ne tās labākās emocijas? Kāda būtu pareiza reakcija, piemēram, situācijā, kad nogalina tavu bērnu tavā acu priekšā un ja vēl spīdzina viņu? Būt pateicīgam? Nopietni?
Paldies par sarunu, lika aizdomāties un raisīja arī jautājumus. Divi būtiskākie jautājumi/ pārdomas ir šādi: - Par laimi kā izvēli. Saprotu, ka saruna varbūt pārāk īsa, lai visos ne tik laimīgajos viestu pārliecību, ka tas ir iespējams. Man palika jautājums, kas tad ir tā laime, kuru var izvēlēties? Kā to varētu definēt? Ansis izstāstīja parasto priekšstatu par laimi (īslaicīgs apmierinājum) un ok, es sapratu, ka tā nav tā “īstā”, pastāvīgā laime. Bet kā varētu definēt to “īsto” laimi? Kas tas ir? Visādā ziņā man palika neatbildēts jautājums, kā tad ir ar laimi un emocijām. Jo savu attieksmi un rīcību mēs varam izvēlēties, ja esam pietiekami apzināti un esam to trenējuši. Bet emocijas mēs neizvēlamies. Tās vienkārši ir. Tās nāk un iet kā iekšējas reakcijas uz notikumiem. Ok, saprotu, ka varu panākt stāvokli, kurā es vadu emocijas nevis emocijas vada mani. Bet - kad manas emocijas ir skumjas vai sāpes, tad tās tur ir un es tās jūtu. Es varu izvēlēties no tām aizbēgt, bet tad tā būs emociju apspiešana un tam īsti nav sakara ar laimi - tā tad drīzāk būtu tāda izlikšanās, ka esmu laimīgs. Vai varam teikt, ka esam laimīgi, kad jūtam sāpes, dusmas, riebumu, skumjas? “Īstās” laimes definīcijai šo visu būtu jāietver, citādi tur kaut kas nav līdz galam patiess. Varbūt tā “īstā” laime patiesībā ir mīlestība?
No sākuma es nevarēju saprast, ko Laura pusstundas garumā grib no Anša Jurģa izspiest, līdz kamēr 38 minūtē pateica īsto - kā es varu gibēt būt laimīga, ja viss ir slikti - no sērijas "pēc gaišām kazām nāk tumšās". Domāju, ka tas arī ir iemesls kāpēc cilvēki neuzdrošinās kaut ko mainīt, jo - ja nu sapriecāšos un pēc tam izgāzīšos? Nē, labāk nedarīšu, tad citi neredzēs to manu "kaunu". Dari un tad jau redzēs! Kurš var iedot garantiju? Ja nemēģināsi - praktiski 100% nekā nebūs.
Pilnībā piekrītu! Tu vari izstarot tikai to, kas ir Tevī un dalīties ar to, kas ir Tevī! Nav iespējams iedot kādam kaut ko, kā Tev nav. Tieši tik vienkārši! ❤
paldies !☘epizode, kuru klausīties un pārklausīties vairākas reizes, lai katrā reizē, dzirdētu ko jaunu!🍀
Liels paldies, ļoti vērtīgi kā vienmēr!!!❤
Paldies ☀️ visas epizodes tik vērtīgas un arī šī lika aizdomāties un ļoti noderīga informācija!
Paldies! Tik ļoti laikā ❤
Pateicos, ļoti interesanti un vērtīgi ❤❤❤
“Cilvēki labāk izvēlas pazīstamas ciešanas”. Šis bija spēcīgi! 👏👏👏
Paldies! Atkal ļoti vērtīgi. Uzsūcu katru vārdu. Ļoti patika sniegtie salīdzinājumi labākai izpratnei par laimes, miera un tīribas sajūtu sevī. Priecājos par šo gaismas nešanu cilvēcei caur šīm sarunām. Paldies, paldies, paldies! 🤍
Amazing that’s what we need to hear every day and listen over and over again.Everything is simple it’s our choices what completes life.
Pateicos par šo atbalstošo sarunu!Tas,ko esmu no dzīves sapratusi -katrs pats izvēlas būt laimīgs, apmierināts ar sevi,savu dzīvi.Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik apzināti katrs dzīvo un cik katrs pieņem no ārpuses uzspiestos pieņēmumus par "laimi". Novēlu mums katram rast savu laimi!
Wow, kas par sarunu! Liels Paldies, šī epizode automātiski uzrāpjas manā cilvēkjaudas topa augšā!
Laura, es esmu Tavs fans, bet mani šoreiz nedaudz trigerēja tas, cik spītīgi Tu turies pie nelaimīguma un aizņemtības izdevīguma. iespējams tas tā, jo es pati jau labu laiku pati sevī esmu pamanījusi to, ka attaisnoju savu burkšķi, lai arī jau esmu sapratusi, ka no tā nav nekāda izdevīguma. Vēroju uz ielas cilvēkus, un ļoti labi var redzēt tos ar pretenzijām pret visu, un tos, kuri visu tver viegli un ar prieku. No malas ir ļoti labi redzēt, ka tas burkšķīgums un pretenzijas nav neko spēcīgāks instruments par laipnību un atvērtību, lai panāktu to, ko vēlamies. Bet iekšēji kādai daļai - tai, kas kopš senseniem laikiem bijusi spiesta izdzīvot, un to prot tikai kļūstot par ērci, ir bailes mirt. Un jā, tieši tā iemesla dēļ, ko Tu tik spītīgi mēģini attaisnot - ja es būšu laimīgs, tad es nebūšu es, es izlaidīsos un neko nesasniegšu savā dzīvē. Bet re, skatoties uz Ansi nav šaubu, ka tā var. Paldies, Ansi, ka ar to dalies! Šī enerģija aumaļām plūst pat caur datora ekrānu un ir ārkārtīgi iedvesmojoša! Tāds ļoti, ļoti noderīgs kopsavilkums un arī validācija tam, ko jau labu laiku sevī procesēju, bet vēl jāsaliek punktiņi uz i. Un arī saprotu, ka šis mans "trigeris" arī ir mana prāta izmisīga cīņa turēties pie tā sava burkšķīša, tātad vēl ir pie kā strādāt. Vēlreiz liels paldies visiem iesaistītajiem par šo sarunu!
Vienkārši fantastiski vieds cilvēks un šī intervija izcila..Paldies..🎉
Stabingis, kā vienmēr, FANTASTISKS
Paldies par sarunu! Tā bija dziļajos līmeņos, bet tai pat laikā viegli saprotama. Diemžēl Laurai šoreiz bija stipri jūtama skepse un dažbrīd nepieņemšana sadzirdēt, ko Ansis saka. Atbildes bija lieliskas. Paldies.
Paldies, ļoti interesanti!
Paldies!❤
Ap 26 min jautājumi sāka vest uz džungļiem un uz nekurieni.. Paldies Ansim, ka prasmīgi izgāja no situācijas un sarunas ceļš kļuva strukturēts un jēgpilns!
Atziņas par rītdienu, kas nevienam nav apsolīta bieži vien iezogas arī manā prātā.
Paldies Ansim, ka runā par to un ar cieņu pret citiem - lieliska attieksme! 👍
Paldies🙏💖✨
Ļoti patīk šis kanāls
Paldies❤❤❤❤❤❤❤❤❤❤❤
Tomēr, ja laime pēc definīcijas ir stāvoklis, kad sakrīt vēlmes ar esošo situāciju, bet diskomforts ir, kad mums kaut kā, visbiežāk, trūkst, vai ir iespēja vienlaicīgi just šo izsalkumu un būt laimīgam? Saprotu, ka laime ir vairāk attieksmes jautājums, bet ... Kā būt laimīgam, piemēram, kara (trauksmes), slimību (ciešanas) u.tml. apstākļos, kad dabiski cilvēkā nostrādā ne tās labākās emocijas? Kāda būtu pareiza reakcija, piemēram, situācijā, kad nogalina tavu bērnu tavā acu priekšā un ja vēl spīdzina viņu? Būt pateicīgam? Nopietni?
Paldies
Paldies ❤💃💖
Paldies!!
Paldies.
Paldies par sarunu, lika aizdomāties un raisīja arī jautājumus. Divi būtiskākie jautājumi/ pārdomas ir šādi:
- Par laimi kā izvēli. Saprotu, ka saruna varbūt pārāk īsa, lai visos ne tik laimīgajos viestu pārliecību, ka tas ir iespējams. Man palika jautājums, kas tad ir tā laime, kuru var izvēlēties? Kā to varētu definēt? Ansis izstāstīja parasto priekšstatu par laimi (īslaicīgs apmierinājum) un ok, es sapratu, ka tā nav tā “īstā”, pastāvīgā laime. Bet kā varētu definēt to “īsto” laimi? Kas tas ir? Visādā ziņā man palika neatbildēts jautājums, kā tad ir ar laimi un emocijām. Jo savu attieksmi un rīcību mēs varam izvēlēties, ja esam pietiekami apzināti un esam to trenējuši. Bet emocijas mēs neizvēlamies. Tās vienkārši ir. Tās nāk un iet kā iekšējas reakcijas uz notikumiem. Ok, saprotu, ka varu panākt stāvokli, kurā es vadu emocijas nevis emocijas vada mani. Bet - kad manas emocijas ir skumjas vai sāpes, tad tās tur ir un es tās jūtu. Es varu izvēlēties no tām aizbēgt, bet tad tā būs emociju apspiešana un tam īsti nav sakara ar laimi - tā tad drīzāk būtu tāda izlikšanās, ka esmu laimīgs.
Vai varam teikt, ka esam laimīgi, kad jūtam sāpes, dusmas, riebumu, skumjas? “Īstās” laimes definīcijai šo visu būtu jāietver, citādi tur kaut kas nav līdz galam patiess. Varbūt tā “īstā” laime patiesībā ir mīlestība?
Paldies❤
❤Paldies!!!
Pateicos!😊
Beidzot Laura tika līdz Stabiņğim. Es jau sen gaidīju. Manā skatījumā jaudīgs un vieds skolotājs
Pateicība patiešām ir prakse,ko esmu iemācījusies darīt katru dienu. Tagad šķiet,kā es varēju dzīvot bez tā! Paldies Ansim par lekciju!
Un jā, priecāšos dzirdēt Ansi runājam vēl Cilvekjaudas intervijā. Interesē viss.
Pateicos!
No sākuma es nevarēju saprast, ko Laura pusstundas garumā grib no Anša Jurģa izspiest, līdz kamēr 38 minūtē pateica īsto - kā es varu gibēt būt laimīga, ja viss ir slikti - no sērijas "pēc gaišām kazām nāk tumšās". Domāju, ka tas arī ir iemesls kāpēc cilvēki neuzdrošinās kaut ko mainīt, jo - ja nu sapriecāšos un pēc tam izgāzīšos? Nē, labāk nedarīšu, tad citi neredzēs to manu "kaunu". Dari un tad jau redzēs! Kurš var iedot garantiju? Ja nemēģināsi - praktiski 100% nekā nebūs.
Traki laba intervija